Stulbumam robežu nav. Tieši tāpēc paši stulbākie cilvēki nespēj sajust robežu starp realitāti un citu, viņu līdzīgo, veidoto izdomu pasauli. Mēs, izglītotie, šo pasauli saucam par sazvērestības teoriju pasauli un saskarsmē ar to mums tīk vien jautri paķiķināt un paprātot – kas būtu, ja tā tomēr būtu realitāte. Bet būtiskākā atšķirība ir tā, ka mēs to skatām caur vecu, laika zoba nobružātu lupu, un savā aklumā nevelkam katru reizi jaunu briļļu pāri, lai skaidrāk saredzētu to, par ko glupais vaimanā, bet zinošais pasmejas. Skrambas uz lupas ir šī robeža, filtrs, starp realitāti un sazvērestību, kas ļauj mums negrimt dumībā, un, lai gan visai slikti, bet tomēr – redzēt atsijātu skatu uz priekšu. Stulbajam šeit ir tikai viens ceļš ejams. Saprast, ka viņš ir stulbs un viņa nemitīgā griba skaidru redzi rauties uz priekšu viņu vien attur, jo, pateicoties viņa katrreiz jaunajām acenēm, viņš sev apkārt redz pārāk daudz lieka, neapdomāta, nepārdomāta, visnotaļ debila un pagalam muļķīga, laikā, kad gudrais, lai gan lēnu, bet mērķtiecīgu gaitu iedams ir atrāvies jau krietni tālu.

SAZIŅAI AR MANI!