Nedaudz par Ilzi (Covid) Viņķeli

Man, kā nesenam twitter lietotājam, šajā platformā patīk uzturēties visai lielu daļu sava laika. Tā kā līdzīgu tendenci var novērot arī veselības ministres Ilzes (Covid) Viņķeles profilā, man bieži sanāk viņai ko ierakstīt pie komentāriem. Protams, ka neko labu, jo, manā skatījumā, un arī vairāku to cilvēku skatījumā, kas Saeimas vēlēšanās viņu padarīja par mīnusu rekordisti nesaskata viņā labu politiķi, kas darbojas sabiedrības interesēs. Vienā no šādām reizēm, uz Viņķeles komentāru “Slimi un ļauni” es atbildēju “Tieši tā pat, kā Viņķeles attieksme pret sabiedrību”, un twitter lietotājs Didzis man lūdza paskaidrot šo manu komentāru. Tad nu lūk. Te es arī centīšos izstāstīt kādēļ, manuprāt, šīs (neda)politiķes attieksme ir slima un ļauna attiecībā pret sabiedrību.

/Tiekot līdz raksta biegām, sapratu, ka raksts izvērtās daudz plašāks, kā biju cerējis, taču, es esmu pilnībā pārliecināts, ka tas nav ne mazāk interesants apkopojums par Viņķeli, kā tas būtu sākotnējā iecerējumā./

NEDAUDZ BIOGRĀFIJAS

Un jāsāk, protams, ir no pagātnes, ko visai labi pirmajam ieskatam var redzēt šīs būtnes wiki lapā.

Pēc wiki avotiem – Viņķeles politiskā darbība sākas 2000. gadā, kad viņa kļuva par VARAM ministra Markova padomnieci un preses sekretāri un iesaistījās TB/LNNK partijā, no kuras saraksta 2001. gadā jau tad nespēja uzvarēt Rīgas domes vēlēšanās. Tā kā tieksme uz politiku viņai bija visai liela, viņa kļuva par Roberta Zīles padomnieci Eiropas Parlamentā. 2006. gadā kandidēja 9. Saeimas vēlēšanās, bet, ak, neraža, atkal netika, bet kļuva par īpašu uzdevumu ministra Eiropas savienības līdzekļu apguves lietās parlamentāro sekretāri. 2008. gadā izstājās no TB/LNNK un kļuva par partijas “Pilsoniskā Savienība” veidotāju, kurā darbojās kā partijas konsultante, un 2010. gada rudenī beidzot tika Seimā no Vienotības saraksta. Tātad – lai tiktu Saeimā – nācās 2 reizes pārauties. Vēlāk kļuva par Finanšu Ministrijas parlamentāro sekretāri, un 2011. gada ārkārtas vēlēšanās atkal ieslīdēja Saeimā, pēc kā kļuva par Labklājības ministri. Vēlāk iešmauca arī 12. Saeimā, bet 2017. gada jūlijā izstājās no partijas Vienotība pēc kā izveidoja partiju “Kustība Par!” Septembrī nolika Saeimas deputāta mandātu lai papildinātos Arizonas Universitātes Makeina institūtā. 2018. gadā atkal kandidēja vēlēšanās, bet tur kļuva par mīnusu ministri un Saeimā tikt nevarēja, toties koalīcijas partneri bešā neatstāja, un iecēla par visu laiku sliktāko veselības ministri.

10. Saeimā, Kas arī ir pirmā reize, kad viņa tiek Saeimā, Viņķele iekļuva kā pēdējā no Rīgas apgabala, taču ne pēdējā no saraksta. Par viņu bija veiktas 7339 (+) un 4524 (-) atzīmes. Netika veiktas 45800 atzīmes, kas viņai deva 88647 punktus. Kopā pēc svītrojumiem viņa ierindojās 49. vietā no 115 kandidātiem, pēc plusiem – 27. vietā, bet pēc punktiem – 39. vietā, un Saeimā iekļuva kā 21. no 33.

11. Saeimā viņķele tika ievēlēta kā 11. no Vienotības saraksta. Jāsaka gan, ka šajās vēlēšanās viņa startēja labāk, kā iepriekšējās. Pie plusu skaita pienāca simts plusiņu, bet no mīnusiem atkrita teju 2 tūkstoši.

12. Saeimā, lai gan iekļuvusi viņa bija ar lielāku pārliecību, tačusvītrojumi liecina par to, ka tauta sāk izrādīt neuzticību. Svītrojumu skaits pieauga par 8 tūkstošiem.

13. Saeimā, kā zinām, VIņķele netika, un kļuva par visu laiku svītrotāko kandidāti.

PIRMIE NEDARBI

10. Saeima ilgi nenoturējās, taču jau tad Viņķele jau tad sāka krāt savus neuzticības punktus. Viens no tādiem gadījumiem ir aprakstīts 2011. gada 23. februārī izdotajā laikrakstā “Latvietis”.

Saeima 3. februārī noraidīja Nacionālās apvienības (VL/TB/LNNK) sagatavotos priekšlikumus grozījumiem Darba likumā, lai darba sludinājumos, intervijās un citās instancēs netiktu pieprasītas obligātas krievu valodas zināšanas. […] no- žēlojami, ka no mums pazīstamiem deputātiem un pat ministriem no Valdību veidojošam partijām/apvienībām, kā tie balsoja. […]
Pret: Anglijas latvietis Imants Viesturs Lieģis (Vienotība), Dzintars Ābiķis (Vienotība), Ilze Viņķele (Vienotība) un visi krieviski runājušie un latviski nerunājušie deputāti no SC, un arī citi latvieši no Vienotības. Atturas: Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība), Amerikas latvietis, bijušais Latvijas sūtnis ASV Ojārs Ēriks Kalniņš (Vienotība), Amerikas/Zviedrijas latvietis Atis Lejiņš (Vienotība), bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis (PLL), bijušais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) un citi, par kuriem nav pārsteigums.

Kādēļ gan šajā gadījumā ir krāti neuzticības punkti? Varbūt tieši tāda bija sākotnējā pozīcija? Nē!

* Nacionāla valsts. Vitāla latviešu valodas un kultūras telpa, kvalitatīvi sabiedriskie mediji un pienācīgs atbalsts kultūrai. Latviešu valodas aizsardzības un attīstības programma un pilsoniskā izglītība sabiedrības saliedēšanai.

Šis teikums ir ņemts no Vienotības partijas programmas. Tieši tā tiek veicināta Latviešu valodas aizsardzība un attīstība – ļaujot pieprasīt obligātas krievu valodas zināšanas. Nezinu kā citiem, bet manuprāt tā tas nestrādā.

Visai interesants stāsts par viņķeli ir atrodams arī blogā “politikudarbi.blogspot.com” Šoreiz gan necitēšu, bet vien pārstāstīšu kādreizējās Saeimas priekšsēdētājas – Solvitas Āboltiņas teikto –

Ilzei Viņķelei esot bijis konflikts ar pensionāriem pēc tā, kad viņa žurnālam “PlayBoy” bija izteikusi, ka šodienas pensionāri savu pensiju nav pelnījuši. (Starpcitu šis ir vēl aizvien aktuāls jautājums.) Protams – Viņķele tā arī nespēja pensionāriem par to atvainoties gan pēc Dombrovska aicinājuma gan pēc Āboltiņas aicinājuma. Interesanti ir arī tas, ka Viņķele pēc šī atļāvās uzjautāt vai viņu redz arī nākamajā valdībā. Uz to tika atbildēts – nē. Apvainojusies Ilzīte aizgāja aiz sevis aizcērtot durvis, iepriekš pateikusi, ka viņai (Āboltiņai) ir tikai svešie un savējie. Kā saka pati Āboltiņa – Viņķele ļoti labi apzinājās ko viņa vēlas panākt, piebilstot, ka egoisma līmenis viņai esot augstāks kā vidusmēra cilvēkam. Tas esot Viņķeles vājums.

Vēl viens interesants atgadījums ir saistīts ar Viņķeles paziņojumu par to, ka viņa parakstot valstisku vienošanos ir turējusi aiz muguras sakrustotus pirkstus, jo jau tobrīd zināja, ka vienošanos nepildīs, tādējādi melojot gan saviem koalīcijas parteriem gan arī saviem vēlētājiem.

Dažos avotos ir minētas arī ziņas par to, ka savos radu rakstos Viņķele nav vienīgā varaskārā, pret sabiedrību noskaņota politiķe, bet par to es neko vairāk nevēlos teikt, jo man netīk aizskart ģimenes. Kas ļoti gribēs – pats atradīs par to informāciju.

TICĒT VAI NĒ?

Manas pirmās aizdomas par to, ka Viņķele ir nekrietns varaskārs cilvēks pilnībā attaisnojās. Tā pat, attaisnojas uzskats arī par to, ka Viņķele ir ne kas vairāk kā izveidots tēls. ar PR palīdzību. Šajā ziņā es viņu nevaru saukt par muļķi. Viņa zina kas ir jādara, lai par viņu runātu, lai viņu atpazītu. Kā rakstīts portālā Pietiek.lv – tūlīt pēc kļūšanas par labklājības ministri, viņa steidza veidot savu tēlu un popularizēt to. Tas, kā viņa to darīja bija visai vienkārši. Gribi būt labs – atrodi slikto. Kas priekš sabiedrības ir slikts? Tas, kurš zog vai tērē daudz līdzekļu. Protams – viņa noteikti nav vienīgā politiķe, kura šādā veidā cenšas uzrāpties varas tribīnē, bet tā kā es rakstu tieši par viņu, tad te nu ir tas brīdis, kad par citiem mēs varam arī piemirst.

Pirmā zem nomelnojumiem no Viņķeles puses tika Sociālās integrācijas valsts aģentūras vadītāja Regīna Simsone, taču, šī zivtele bija par mazu, tāpēc vajadzēja pārslēgties uz ko lielāku. Par tādu kļuva NVA direktore Baiba Paševica. Kā vēstīts Puaro.lv, no viņas tūlīt bija pieprasīti dažādi paskaidrojumi par visdažādākajām tēmām, taču nebija kur piesieties, taču, ja nav faktu – ir izdoma, tāpēc Viņķele ķērās pie tā, kā juridiski pareizi ietērpt kādu neesošu pārkāpumu, tāpēc šoreiz no direktores tika prasīti paskaidrojumi par darba samaksas jautājumiem, kuri veido kaut kādus iztrūkumus. Protams – tā kā iztrūkumu nav, NVA direktore sniedza nepieciešamos paskaidrojumus, un pierādīja savu patiesumu, taču tas Viņķelei nebija vajadzīgs, un visus skaidrojumus viņa ignorēja, jo galvenais mērķis bija parādīt, ka viņa ir drosmīga taisnības cīnītāja. Protams – ja šo vārdu savienojumu pārfrāzēt – jā, Viņķele ir taisnības cīnītāja, taču cīnās viņa pret šo taisnību. Cīņu protams uzvarēja Viņķele, un NVA direktore tika atstādināta no amata ar pamatojumu, ka 2012 gadā varētu izveidoties iztrūkums NVA atlīdzībai 123 tūkst. latu apmērā, taču pēc dokumentiem būtu izveidojies 144 tūkst. pārpalikums, kas tika izmaksāts darbinieku prēmijās.

2012 gada otrajā pusē pēc viņķeles demisijas pieprasījuma, viņai atkal nācās atjaunot savu noputējušo tēlu, tāpēc jau atkal ķērās pie falsifikācijām, zem kurām krita Simsone. Viņai tika izvirzītas apsūdzības no ministrijas puses par mistiskiem skaitļiem čekos, un it kā apzudušiem 306 tūkst. latu. Jau atkal – skaidrojumi tiek ignorēti, jo tādi nav nepieciešami.

Kā šo visu noraksturot? Ļoti vienkārši. Viņķele ir smadzeņu skalotāja. Un tas ir vēl viens pierādījums tam, ka NEKĀDĀ GADĪJUMĀ nedrīkst ticēt par kaut kādu Covid-19 pandēmiju Latvijā, jo pašlaik tiek izmantotas tieši tās pašas metodes , tikai sliktais šoreiz ir nevis kāds cilvēks, bet neesoša slimība.

Tā pat – zem šī virsraksta es varu plašāk papildināt iepriekš iemesto faktu par sakrustotajiem pirkstiem. Tas notika parakstot “Demogrāfijas ultimātu” , un kādu laiku vēlāk Viņķele sacīja:

Ziniet, ir tāda spēle, kad jūs vienojaties un jūs kabatā turat sakrustotus pirkstus, cerībā, ka tas kaut ko nozīmēs. Jūs tā kā parakstāties, bet īstenībā jūs domājat, ka varēs šo norunu kaut kādā veidā mainīt. Ar pilnu atbildību apgalvoju, ka visas puses turēja šos sakrustotos pirkstus kabatā.

Tiešām – tas ir ministram pieļaujami? Uzlikt parakstu, un tad cerēt, ka varēs kaut ko mainīt. Ziniet, es arī tā gribētu. Paņemu bankā kredītu, parakstu ar sakrustotiem pirkstiem, un pasaku – a nekā – kredītu neatdošu, jo man bija čiriki kabatā. Jāatzīst vien tas, ka birokrātija un politika nav pagalmu spēle, kur var apmānīt vien ar čirikiem. Diezgan labi šo gadījumu komentēja viens no šī ultimāta iniciatoriem, Parādnieks, kurš teica, ka stulbums, cinisms un nekaunība ir labākie apzīmējumi šādai ministra rīcībai. Un visnožēlojamākais ir tas, ka gadi iet, bet attieksme nemainās.

PATALOĢISKA MELE

Jā, šis vārdu savienojums tik tiešām ļoti labi raksturo reālo Viņķeles būtību. Ieraksti par viņas meliem ir atrodami visapkārt. Sākot jau no politiskās karjeras sākuma, Darba likuma grozījumiem, vēlāk – atgadījums par nepelnītajām pensijām, sakrustotie pirksti, 2 falsificētās lietas, un visbeidzot Covid-19 afēra. Un tās ir tikai zināmākās un populārāksās lietas, pie kurām Ilzīte ir samelojusies. Bet protams, Lielie meli ir lielie meli ir tādi, kurus visi pamana, bet ir arī mazie meli, kuri neviļus paskrien garām, bet tie var spēlēt vienlīdz lielu lomu. TĀ, piemēram Ilze bija samelojusies par kādu vienotības biedru pēc vienas no partijas “Vienotība” kongresiem. Ja vēlaties par to uzzināt vairāk, protams, ka to varēsit atrast internetā. Tā pat Ilze bija samelojusies arī 2016 gada festivālā LAMPA, kur uz Bāliņa jautājumu, kad viņa aizies no politikas, viņa ar pārliecību atbildēja pēc 2 gadiem. Pienāca 2018 gads, un kā redzam, nekas nav mainījies. Viņķele vēl aizvien aktīvi iesaisās politikā.

Tā pat pie šādiem meliem var piesaistīt to pašu nelaimīgo C19. Viņķele uzstājas kā profesionāla Covid apkarotāja, taču dēļ viņas neprofesionalitātes, kā zināms, Covid eksprestestu izsniegšana tika vilcināta vairākas nedēļas. Pie maziem meliem var pieskaitīt arī faktu, ka C19 apkarošanā Viņķele ir devusi piemaksas VM darbiniekiem, jo viņi veic papildu pienākumus. Rodas loģisks jautājums, kādi tad ir VM darbinieku pamatpienākumi?

Ir skaidrs tikai viens. nedrīkst ticēt nevienam vārdam, kas skan no šīs sievietes mutes. NEVIENAM, jo nevar zināt, kad ir teikta taisnība, kad meli, kam ticēt, un kam nē, un ir skaidrs, ka visai sabiedrībai, un galā arī Parlamentam ir jāizsaka šai ministrei neuzticība, un or jāuzsāk kriminālprocesi par amata izmantošanu cilvēktiesību ierobežošanai, jo tieši tas šobrīd tiek darīts.

SLIMA UN ĻAUNA?

Jā! Mans uzskats ir, ka viņķele attiecībā pret sabiedrību ir slima un ļauna.
Slima –  būtu man teikšana – es noteikti izdalītu atsevišķu slimību, kas ir novērojama politiskajiem darbiniekiem, Šādu slimību varētu nosaukt, piemēram, “politvīruss”. Politvīrusa simptomātika – regulāra faktu noklusēšana, melošana, tieksme pēc varas, ciniska attieksme pret sabiedrību, sevis slavināšana, pastāvīga reālo problēmu un pretargumentu ignorēšana. Ja šāda slimība eksistētu, Viņķele noteikti būtu ierakstāma pie smagā formā slimajiem, un vienīgais veids kā ārstēt – nošķirt no politikas. Protams – mums būtu daudz politiķi, kas ar šo slimību varētu slimot, taču, stāstā par Viņķeli, šis ir, manuprāt, visai precīzs izskaidrojums visām viņas darbībām.
Ļauna – šo gan vislabāk būtu izprast salīdzinājumā/asociācijās. Paraugoties uz to kā viņa runā, paraugoties uz viņas darbiem, uz viņas izveidoto tēlu – man prātā uzreiz ienāca spilgts, un visai kuriozs tēls – velns augstpapēžu kurpēs. Pirmajā acu metienā – sabiedrisks, draudzīgs, un sirsnīgs cilvēks, kuram rūp sabiedrības labklājība, taču aiz šī cilvēka slēpjas reālas velnam piederīgas, un jau iepriekš aprakstītas īpašības – varaskāre, cinisms, melīgums.

Šajā visai virspusējā rakstā, kur man Viņķeles būtību sanāk aizķert vien nedaudz, atklājās visai daudz, un tas ir visai pārsteidzoši, jo cik gan varētu atklāt ar dziļāku pētījumu, kurā ir iesaistīta lielāka lietisko rakstu bāze par google meklējumos pieejamo. Un es esmu pārliecināts, ka Viņķele nav vienīgā ministre, par kuru ir atrodama līdzīga veida informācija, tāpēc izsakoties Viņķeles vārdiem – “Vai politiskās partijās pirms biedru uzņemšanas nebūtu jāveic reputācijas pārbaude”?

Jaunumu Abonēšana

Ja vēlies par jaunākajiem rakstiem uzzināt pirmais - ievadi savu e-pastu zemāk!

Leave a Reply