Stulbumam robežu nav

Stulbumam robežu nav.

Stulbumam robežu nav. Tieši tāpēc paši stulbākie cilvēki nespēj sajust robežu starp realitāti un citu, viņu līdzīgo, veidoto izdomu pasauli. Mēs, izglītotie, šo pasauli saucam par sazvērestības teoriju pasauli un saskarsmē ar to mums tīk vien jautri paķiķināt un paprātot – kas būtu, ja tā tomēr būtu realitāte. Bet būtiskākā atšķirība ir tā, ka mēs to skatām caur vecu, laika zoba nobružātu lupu, un savā aklumā nevelkam katru reizi jaunu briļļu pāri, lai skaidrāk saredzētu to, par ko glupais vaimanā, bet zinošais pasmejas. Skrambas uz lupas ir šī robeža, filtrs, starp realitāti un sazvērestību, kas ļauj mums negrimt dumībā, un, lai gan visai slikti, bet tomēr – redzēt atsijātu skatu uz priekšu. Stulbajam šeit ir tikai viens ceļš ejams. Saprast, ka viņš ir stulbs un viņa nemitīgā griba skaidru redzi rauties uz priekšu viņu vien attur, jo, pateicoties viņa katrreiz jaunajām acenēm, viņš sev apkārt redz pārāk daudz lieka, neapdomāta, nepārdomāta, visnotaļ debila un pagalam muļķīga, laikā, kad gudrais, lai gan lēnu, bet mērķtiecīgu gaitu iedams ir atrāvies jau krietni tālu.

Ne velti ir teikts – “lēnāk iesi – tālāk tiksi”. Tas ir pamats apdomātai rīcībai un lai to pārbaudītu, daudz nevajag. Aiztaisiet ar plauktu acis tā, ka redzat tikai caur nelielu šķirbiņu, un paprovējiet iziet caur savu māju. Vai jūs iesiet tik pat droši kā redzot pilnu skatu sev apkārt? Nē! Jūs iesiet piesardzīgāk, un daudz lēnāk, turklāt jūs ne tikai iesiet lēnāk, bet arī sāksiet domāt par to, kas ir jums apkārt, ko jūs nebūtu darījis ja jūs ietu car savu mājokli kā parasti – atraisītu redzi. Bet. Tam visam ir arī otra puse. Aiztaisiet acis pilnībā, un pamēģiniet iziet caur savu māju, un jūs noteikti kaut kur ieskriesiet, jo jūsu lupa vairs neļauj saskatīt itin neko. Tā jau ir pārgudrība. Tāpēc reizēm pieslieties pie šīs muļķu pasaules ir veselīgi, jo tas jums neļaus ieslīgt vai vienā, vai otrā galējībā, kur vienā tu esi brīvs no zināšanām, bet otrā zināšanas ir pilnībā aizmiglojušas tavu ceļu, kas liek pat dumam domāt, ka tu neesi pie pilna prāta, jo kurš tad skrien ar aizvērtām acīm, sizdams punus vienu pēc otra. Tā vairs ne tuvu nelīdzinās apdomātai rīcībai.

Mūsu saprāts ir gluži vai radīts vienam vienīgam modelim. Domāt caur filtru. Mums ir jāspēj sevi ielikt rāmjos, jāspēj novilkt robežas.

Leave a Reply

Vai vēlies saņemt paziņojumus par jaunākajiem rakstiem?    OK Nē, paldies!