TAUTAS VARA BLĒŽU ROKĀS?

Ka visiem zināms, Latvijā, kā jebkurā demokrātiskā republikā, ir 3 varas.

  • Lēmēj vara (jeb Latvijā to sauc par Saeimu.)
  • Tiesu vara
  • un Izpildvara (jeb Latvijā – Ministru kabinets.)

Kā vēstures stundās māca – 3 varu modelis ir izveidojies, lai decentralizētu varu, kas nozīmē, ka vara nevar atrasties “vienās rokās”. Ideālā pasaulē tieši tā arī notiek, taču mūsu pasaulē politika nav ne tuvu ideālam sākot ar teorijām par milzu oligarhu ģimenes, Rokfelleru, pasaules kontroli, līdz pat vietējam mērogam, kur kāds tur aizdomās vietējo pagastveci, ka šis uzliekot soliņus sev kaut ko kabatā iebāza, un neviens neko nevar padarīt, jo pārējie ir uz vienu roku ar šiem.

Tad nu lūk – kādam tās var šķist muļķības, un nevienam nevajadzīgas sazvērestības teorijas, taču vēl aizvien nekur tālu neejot – mums ir Saeima. Saeima, kas pēc savas būtības ir tautas pārstāvniecības orgāns, un Saeima darbojas saskaņā ar Satversmi un pašu pieņemtu Kārtības rulli. Bet tā jau atkal ir sapņaina teorija, jo pašreiz Saeima nebūt nestrādā pēc likuma, un tā nav pat tuvu tam, lai pildītu tautas priekšstāvja funkciju. Tas gan ir noticis jau ilgu laiku. Iespējams pat visu manu līdzšinējo mūžu, taču šī 13. sasaukuma Saeima tik tiesi attaisno tautā zināmo nosaukumu – Vella ducis, un par palīdzību tam klāt nāk arī ar lēmējvaru rokā strādājošā vara – Ministru kabineta veidolā, bet MK pagaidām atliksim malā, un parunāsim par pašu parlamentu.

Kā jau minēju – Saeimas darbības pamatā ir valsts pamatlikums – Satversme. Saeimas darbu nosaka šī likuma 2. daļa, kas sākas ar 5. pantu:

”5. Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.

Katrās vēlēšanās, kas notiek reizi 4 gados, mēs ievēlam nevis deputātus, kas kaut ko lems mūsu vietā, bet deputātus, kas pārstāv mūsu intereses. Tā arī ir demokrātija jeb, no grieķu – “Demos” – Tautas, “Kratos” – Vara. Taču, ak neraža, Saeima, diemžēl, mūsu intereses nepārstāv, sākot ar pagaidām populārāko tematu – ATR, līdz pat pēdējiem notikumiem – varas ieņemšanu, un nosacītu (kaut gan cik nu nosacīti tas var būt) valsts apvērsumu, ieviešot nelikumīgu eSaeimu, kas ir pretkonstitucionāla. Kādam kas nezin – Konstitūcija ir tā pati Satversme.

eSaeimas pretkonstitucionālā darbība sākas ar 15. pantu.

15. Saeima savas sēdes notur Rīgā un tikai ārkārtīgu apstākļu dēļ tā var sanākt citā vietā.”

Šis pants nosaka, ka Saeima savas sanāksmes notur Rīgā. Precīzāk – kā tas šobrīd ir pieņemts, Saeimas plenārsēžu zālē, taču ārkārtīgos gadījumos, kādi vēsturē jau ir gadījušies, Saeima var sanākt citā vietā, kas šī panta izpratnē ir cita fiziska vieta, kura ir uz kartes atzīmēta, bet tā nevar būt e-vide, jo esot e-vidē pat mūsu ne līdz galam īstenotā demokrātija ir apdraudēta, jo neviens nav spējīgs izsekot tam, vai mūsu priekšstāvis balso pašrocīgi, bez kāda ietekmes, taču vēl vairāk mūsu priekšstāvniecība ir apdraudēta ar eSistēmas nepilnībām. Ne vienmēr deputātam var būt stabils interneta pieslēgums, ne katram var būt pieejams ierīces, ar ko var piedalīties sapulcēs attālināti, bet, kas šokē visvairāk – eSistēmā nereģistrē deputātus, kas ir ārpus kādas frakcijas, kas nozīmē tūkstoši cilvēku paliek bez sava priekštāvja, kas ir ļoti rupjš pārkāpums demokrātiskā valstī, kā arī e-sistēma nespēj nodrošināt kārtības ruļļa pilnīgu izpildi.

7. Katra deputāta pienākums ir piedalīties Saeimas darbā.

Un – kā jau teicu, Satversmē ir noteikts arī Saeimai izstrādāt savu kārtības rulli, kuru tai ir jāievēro. Šis ir kārtības ruļļa pants. Saeimai darbojoties e-vidē piespiedu kārtā ārpus frakcijas deputātiem šis pants ir jāpārkāpj, jo deputāts vairs nevar piedalīties Saeimas darbā tā iemesla dēļ, ka neatkarīgs, pie frakcijas nepiederošs deputāts netiek reģistrēts.

69. (1) Runātāji runā no tribīnes, izņemot gadījumu, ja runātājs ir persona, kurai apgrūtināta pārvietošanās.

Arī šis ir pants, kas eSaeimā tiek pārkāpts. Runātāji runā no vietas, savas mājas, garāžas vai pludmales, taču neviens no tiem nerunā no tribīnes. Šis ir būtisks pārkāpums, jo vien deputātam runājot no tribīnes var pārliecināties par ietekmes neesamību uz deputātu, un to, ka deputāts runā tieši tajā brīdī, un neatskaņo video ierakstu.

Šie ir pārkāpumi, kas tiek fiksēti vien vienā eSaeimā, taču tas vien parāda to, cik nenozīmīga ir tauta Saeimas vairākuma acīs, taču Saeima nav vienīgie bēdubrāļi jautājumā par varas sagrābšanu.

Latvijā ir noteikts, ka Valsts prezidentu ieceļ Saeima. Jeb – ideālā gadījumā – tautas priekšstāvji, kas pēc būtības esam mēs paši, tikai citu rokām, no kā izriet, ka arī Valsts prezidentam ir jādarbojas mūsu interesēs, ko arī viņš ieņemot amatu zvēr.

“Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.”

Šis ir zvērests, ko ir devis arī līdzšinējais prezidents, Egils Levits, taču man ir šaubas, ka viss notiekas tā kā tam būtu jānotiek pēc zvēresta. Iespējams viss viņa darbs ir veltīts tautas labumam, taču noteikti, netiek darīts tālāk esošais solījums sekmēt iedzīvotāju labklājību. Iedzīvotāju labklājība tiešā mērā ir atkarīga no tautas priekšstāvju lēmumiem, kuri, kā mēs jau zinām, ir antidemokrātiski, un labklājību neveicina, taču prezidents kā ietekmīga persona nemudina uz pretējo. Tāpat ir solīts turēt Satversmi svētu, un arī šis, pieļaujot parlamentam darboties pret satversmi ir zvēresta pārkāpums. Pēc būtības spriežot – prezidents mūsu valstī ir vien bīdāma figūriņa, no kuras ir atkarīgs ļoti maz, bet ko gan gaidīt, ja to ieceļ tā pati Saeima, kurai ir vienalga par likumu, demokrātiju un tautu.

Valsts prezidents ir priviliģēts iecelt Ministru prezidentu un tiesnešus, un te nu atkal ir šaubas par godprātību nākamajās divās varās, jo lai gan liekas, ka tie tiek iecelti bez ārīgas ietekmes, tas ir apšaubāmi, jo jau ir zināms, ka prezidents ir koalīcijas figūra, kas ieceļ viņiem vajadzīgus cilvēkus, kas uzreiz apšauba 2 varu godprātību un patstāvību novedot pie secinājuma, ka 3 varu modelis ir vien ilūzija, un vara vēl aizvien ir vienās rokās, kas nav nedz prezidents, nedz Saeima, nedz tiesa vai Ministru kabinets, bet gan sponsori. Ne par velti ir tautā radies teiciens – Kas maksā – tas arī pasūta mūziku.

Un manā skatījumā ir vien viens veids, kā censties šo apkarot. Tas ir tautas vēlēts prezidents. Līderis, kas nav atkarīgs no Saeimas. Līderis, kuru nebīda uz vēlēšanām Saeima, bet līderis, kurš var pieteikties vēlēšanām pats. Līderis, kurš spēj vadīt valsti, sargāt demokrātiju, un cienīt gan sevi, gan tautas intereses.

Bet varbūt es arī par šo visu kļūdos…?

Jaunumu Abonēšana

Ja vēlies par jaunākajiem rakstiem uzzināt pirmais - ievadi savu e-pastu zemāk!

Leave a Reply